Vēsture
Smuku muiža

Vēsture

Vārds Scmucken vācu valodā nozīmē greznumlieta vai rota. Latviski pareizi būtu muižas nosaukumu tulkot kā skaists, daiļš. Atsevišķos vēstures avotos muižas nosaukumam ir dažādas modifikācijas (Smukas, Smuķu, Smukās, Skaistas). Savukārt krievu valodas versijā tiek izmantots tiešs vāciskā nosaukuma pārlikums krievu alfabētā.

Precīzs Smuku muižas izveidošanas gads nav zināms, bet tā rakstos pirmo reizi minēta 1576. gadā kā Jaunpils muižas pusmuiža, kuru savā īpašumā pēc Dobeles komtūrijas sadalīšanas un pēc 16 gadus ilga konfliktu ar tā laika komturu Gothardu Ketleru iegūst Matiass (Tīss) fon der Reke (Von der Recke).

Reku dzimtai, kura ir viena no Latvijas vecākajām un slavenākajām baltvācu ģimenēm ar dzimtas saknēm Eiropas galmos, Smuku muiža ir piederējusi divas reizes, pirmo reizi - 172 gadus ( 1560.-1732.). Tieši šajos gados tika radīta muižas infrastruktūra, uzbūvēti ceļi, iekopti lauki, ganības, kā arī pakāpeniski būvētas mūra ēkas, kūtis, staļļi, kas pakāpeniski nomainīja sākotnējās, agrākos laikos būvētās koka celtnes.

Muižai ir bijusi ari sava baznīca, tās vizitācijas protokoli norāda, ka no 1624. līdz 1655.g. Smuku muižas baznīca esot bijusi ļoti labā stāvoklī. Pēc nostāstiem baznīca esot būvēta trīs reizes, bet visas trīs reizes tajā esot iespēris zibens un tā esot nodegusi un tā kā tā ir bijusi katoļu baznīca, tad luterāņu ticībā esošie muižkungi to neatjaunoja.

Pie pagrieziena uz Smuku Muižu atrādās „Ābuļu krogs", vēlāk jaunsaimniecība „Ezerkrasti". Krogs bija būvēts biezām kleķa sienām un zirgu stadulu (stāvvietu). Līdz pat 1960. g. tas saglabājies kā muižas laikos, tad meliātori to nojaukuši. Uz krogu kādreiz gājuši kā tagad uz kultūras namu, satikušies, pļāpājuši, līguši strādniekus.

Lai gan finansiālu problēmu dēļ Reku dzimtas pārstāvju īpašumi tika ieķīlāti ik palaikam, kreditora īpašumā lielākā daļa no tiem nonāk tikai Ditriha fon der Rekes laikā, kad vislielāko postu un finansiālos zaudējumus rada Lielais Ziemeļu karš un mēris. Vēlākajos gados īpašumi tiek izpirkti un nodoti viņa dēla Georga fon der Rekes īpašumā, kurš ir pēdējais Smuku muižkungs.

1732. gadā Smukas tika pārdotas par 20 000 florīniem un 100 reihām pulkvedim un muižkungam no Lietuvas - Johanam Ernstam fon Tīzenhauzenam.

1743. g. 30. maijā viņš papildus nopirka arī blakus esošo Spriņģu muižu, kas līdz 1738. g. bija Jaunpils muižas pusmuiža. Pēc J.E. fon Tīzenhauzena nāves viņa īpašumi tika sadalīti bērniem: lielākā daļa 5 dēliem, bet Smukas un Sprinģu muižu, meitai - Evai Julianai Frankai. Lai palielinātu muižas neatkarību un arī attīstītu saimniecību, pārdodot Sprinģu muižu, vēlākajos gados tika uzbūvētas dzirnavas uz Viesītes strauta.

1775.g. Smukas, bagātākas ar dzirnavām, tiek pārdotas par 75 000 florīnu Ernstam Grothusam (Adolph Ernst von Grotthuss). Lai gan savu dzimtmuižu viņš bija pārdevis, viņa īpašumā vēl atradās „Veģi" un „Āboli", kurus viņš pievienoja Smuku muižai kā pusmuižu ar nosaukumu - „Mazsmukas". Šajā laikā muiža ir attīstījusies par ievērojamu ekonomisko centru šajā apkārtnē un ieguvusi pilnīgu neatkarību no Jaunpils muižas.

1798. g. Smuku muižā barons Grothuss izdeva muižas likumu. Tas sastāvēja no 15 pantiem, no kuriem 11 bija par meža apsaimniekošanu un aizsardzību, bet pārējie panti noteica tiesas lietas.

Barons Grothuss 1804.g. Smuku muižas teritoriju ( dokumentos Liel un Maz - Smukas) pārdod kapteinim, Jaunpils muižkungam - Francim Vilhelmam Kristoferam fon Rekem par 150 000 florīniem, kas ir 2 reizes dārgāk kā barons to nopirka un 6 reizes dārgāk kā Georgs fon der Reke to pārdeva.

1850. gadā no kapteiņa īpašumu pārpērk viņa dēls Gustavs Reinholds Vilhelms fon der Reke. Smukās ir dzimuši arī viņa bērni. Pēc 1920. g. zemes reformas izdarītajiem ēku mērījumiem, tiek secināts, ka tieši no Reku dzimtas otrajā valdīšanas laikā ir saglabājušās lielākā daļa no celtnēm.

Laikā no 1895. - 1896. g. (citos datos 1898. -1899.) muižā par rakstvedi, klētnieku un lopu uzraugu strādā Jānis Jaunsudrabiņš, kurš šeit ierodas Jurģos no Laukmuižas. Jānis Jaunsudrabiņš šeit sāk gleznot un dzejo. Dzejot pamudinājis viņu esot Fricis Hunhens, kas tajā laikā dzīvo Smukās. Nostrādājis mazāk kā gadu J. Jaunsudrabiņš dodas uz Blūma gleznošanas skolu, Rīgā. Smuku muižas notikumi esot pamatā vairākiem viņa turpmākajiem darbiem: „Nāve un dzīvība", „Mežkungs Laucis", „Ziemas baltumā" u.c., bet Vītiņu kapu stūris ir attēlots Rasmas un Spodra mīlestības stāstā „Vēja ziedi". Pirms emigrācijas, 1943. g., viņš ir atnācis līdz Smukām ar kājām, lai vēlreiz izstaigātu sev tuvas vietas.

Gustavs fon der Reke 1896.g. Smuku muižu pārdod baronam Voldemāram Budbergam (W. Budberg de Benninghausen ) no Gārsenes muiža, Zemgalē. Šajā laikā Smuku muiža ir izveidojusies par ievērojamu muižu -1060 ha, kurai ir sava pusmuiža „Kalītes" un vēl 13 zemnieku sētas, darbojās dzirnavas, pienotava un siernīca, ķieģeļu ceplis un darvas krāsns, kā arī saimniecībā attīstīta ir zivkopība un biškopība. Muižas teritorijā dzīvo vairāk kā 230 iedzīvotāji. Netālu no muižas turpināja darboties Ābuļu krogs. 19 gadu laika muižkungi Budbergi izpārdod gandrīz pusi no muižas teritorijas, saglabājot muižas centru.

Atlikušā teritorija tika pārdota 1913.gadā. To nopērk Oskars Seislers, igauņu lieltirgotājs, kurš plānoja paaugstinot cenu muižu tālāk pārdot. Šo nodomu izpildīt traucēja muižu nacionalizācija 1920. gadā. Reformas rezultātā muiža tika sadalīta vairāk kā 20 daļās. Pats muižas centrs tika sadalīts 5 daļās:

1. Neatsavināmā daļa: saimniecības ēkas, kūtis, pirts; - tiek saglabāta O. Seislera mantiniekiem, vēlākajos gados tiek sadalīta 2 daļās: „Aizkrāces" un „ Skaistas".

2. Sabiedrības gabals: „Smuku muižas pils un parks" (galvenā ēka, parks) - 1926.gadā to nopērk „Sprinģu bibliotēkas biedrība" un nolemj ēku pārbūvēt, lai pielāgotu to savām vajadzībām.

3. jaunsaimniecība „Krūma dīķis" (zemes, krūma dīķis bez ūdens, dzīvojamā māja un kalpu klēts).

4. Dārzsaimniecība (labības klēts un muižas siltumnīca).

5. Jaunsaimniecība ar muižas septiņām ēkām: lielā lopu kūts, lielā cūku kūts ar piebūvi - ratnīcu, zirgu (kūts) stallis ar piebūvi-vāgūzi, kučiera dzīvojamā māja, 2 labības šķūņi un ledus pagrabs.

Lielu postu saimniecībām nodara Otrā pasaules kara laikā, kad tika nopostīta muižas pils, dzirnavas un citas saimniecības ēkas. Pēc kara gados liela daļa kādreizējās muižas teritorijas tika ietverta kolhozā „Ceļā uz komunismu", kura vietā pēc tam, apvienojot ar kolhoziem „Drosme" un „Centība" un pievienojot Gaiķu iecirkni, tika izveidots „p/s Remte". Līdz ar to administratīvais un saimnieciskais centrs tika pārcelts uz Remtes pagasta centru un muižas teritorijā saimnieciskā darbība ar laiku apstājas.

Smuku muižas centrs 2004.gadā. Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 20. gadsimta 90. gados dīķsaimniecību atjauno Raļļu ģimene, bet 2004. gadā Smuku muižas vēsturisko centru iegādājas pašreizējie īpašnieki - SIA „Smuku Muiža".

No kādreizējās Smuku muižas ir saglabājušās tikai divas ēkas: kalpu klēts un dzīvojamā māja, pārējo ēku vietā ir ar krūmiem un kokiem aizaugušas drupas. Atjaunojot un pielāgojot viesu vajadzībām abas ēkas, 2005. gadā tiek atvērts viesu nams „Smuku muiža", kurā viesiem tiek piedāvātas naktsmītnes vairāk kā 30 personām, seminārzāle un kamīnzāle.

Paralēli tiek turpināti celtniecības darbi un jau gadu vēlāk viesu nama vietā ir izveidots atpūtas komplekss „Smuku muiža", ar vairāk kā 80 gultasvietām, ar lielu un skaistu svinību zāli un aktīvās atpūtas iespējām.

 

Dižciltīgo dzimtu laiki Smukās:

1576. - 1732. Reku dzimta

1732.- 1775. Tīzenhauzenu dzimta

1775. - 1804. Grothusu dzimta

1804. -1896. Reku dzimta

1896. - 1913. Budbergu dzimta

1913. - 1920. Oskars Seislers

Mēs izmantojam sīkdatnes, lai nodrošinātu Jums ērtāku un drošāku lietošanas pieredzi. Turpinot pārlūka sesiju vai nospiežot pogu “Piekrītu”, jūs apstiprināt, ka piekrītat izmantot sīkdatnes. Jūs varat atsaukt savu piekrišanu jebkura laikā, mainot pārlūka iestatījumus un izdzēšot saglabātās sīkdatnes. Iepazīties ar mūsu sīkdatņu lietošanas politiku.
Piekrītu