Smuku muižas vēsture
 

Reku dzimta (1576–1732, 1804–1896)
Smuku muiža pirmo reizi pieminēta 1576. gadā kā Jaunpils muižas pusmuiža, kas piederēja Tīsam fon der Rekem. Šajā periodā tika izveidota muižas infrastruktūra, uzbūvēti ceļi, lauki un mūra ēkas. Reku dzimta valdīja pār Smuku muižu 172 gadus, zaudējot to pēc Lielā Ziemeļu kara un mēra. 1804. gadā kapteinis Francs Vilhelms Kristofers fon der Reke atkal nopirka muižu, kas palika dzimtai līdz 1896. gadam.

Tīzenhauzenu dzimta (1732–1775)
Gadā Smuku muiža tika pārdota Johanam Ernstam fon Tīzenhauzenam, kas vēlāk ieguva arī blakus esošo Spriņģu muižu. Pēc viņa nāves muiža nonāca viņa meitas Evijas Julianas Frankas īpašumā. Šajā laikā muižā tika uzbūvētas dzirnavas uz Viesītes strauta, kas palielināja tās ekonomisko neatkarību.

Grothusu dzimta (1775–1804)
Gadā Smuku muižu iegādājās Ernsts Grothuss, kurš to attīstīja par ievērojamu ekonomisko centru. 1798. gadā Grothuss izdeva muižas likumu, kurā tika noteikti noteikumi par meža apsaimniekošanu un tiesas lietām. 1804. gadā viņš pārdeva muižu Francim Vilhelmam Kristofam fon der Rekem.

Budbergu dzimta (1896–1913)
Gadā Smuku muižu nopirka barons Voldemārs Budbergs. Viņa laikā muiža attīstījās par lielu īpašumu ar 1060 hektāriem, darbojās dzirnavas, pienotava, ķieģeļu ceplis, un saimniecībā tika attīstīta zivkopība un biškopība. Līdz 1913. gadam muižas teritorija tika daļēji izpārdota.

Oskars Seislers (1913–1920)
Gadā Smuku muižu iegādājās igauņu lieltirgotājs Oskars Seislers. Viņš plānoja muižu pārdot tālāk, taču šo plānu izjauca 1920. gada muižu nacionalizācija. Reformas rezultātā muiža tika sadalīta vairākās daļās un zaudēja savu vienoto struktūru.

Pēckara periodā un mūsdienās
Otrā pasaules kara laikā Smuku muiža tika smagi postīta. Pēc kara muižas teritorijā tika izveidots kolhozs, bet saimnieciskā darbība ar laiku apstājās. 2004. gadā Smuku muižas vēsturisko centru iegādājās SIA "Smuku Muiža". Atjaunotās ēkas tagad kalpo kā viesu nams un atpūtas komplekss.